Andrejs Kurcijs

Andrejs Kurcijs, īstajā vārdā Andrejs Kuršinskis (1884—1959), bija latviešu ārsts, dzejnieks, rakstnieks un politiķis.Latvijas Neatkarīgo sociālistu partijas biedrs, Tautas padomes loceklis (1918—1920), Satversmes sapulces deputāts (1921—1922), 3. Saeimas deputāts (1928—1931). Liepājas pilsētas domnieks.

Dzimis 1884. gada 1. oktobrī Asītes pagastā "Apšu" saimnieka Pētera Kuršinska ģimenē. Mācījās Bunkas-Urdangas pagastskolā un Liepājas reālskolā (1899—1904). Studēja komerczinības Rīgas Politehniskajā institūtā (1904—1905). Piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos, tādēļ emigrēja uz Vāciju, kur studēja medicīnu un filozofiju Jēnas universitātē (1905—1911). Pabeidza medicīnas studijas Kazaņas universitātē (1913) un sāka strādāt par ārstu Pēterburgas ķirurģiskajā slimnīcā (1913), bija ārsts Liepājā (1913—1915), publicējās literārajos izdevumos "Dzīve", Vārds", "Domas" u.c.

Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur bija Pēterpils kara medicīnas akadēmijas ārsts (1915—1918). Pēc atgriešanās Latvijā bija Tautas Padomes loceklis (1918—1920), Rīgas skolu nodaļas vadītājs (1919), Latvijas armijas sanitārās pārvaldes ārsts kapteinis (1920).1920. gadā viņu ievēlēja par Satversmes sapulces locekli, darbojās sociāldemokrātu frakcijā. Papildinājās filozofijas un mākslas teorijas studijās Berlīnes universitātē (1922-1923). Vēlāk bija skolu ārsts (1923—1940), līdztekus 3. Saeimas deputāts (1928—1931). Sadarbojās ar Leonu Paegli, Linardu Laicenu un citiem kreisi noskaņotajiem rakstniekiem.

Otrā pasaules kara laikā Rīgas III poliklīnikas galvenais ārsts (1941—1944). Pēc kara beigām strādāja LZA Folkloras institūtā un lasīja lekcijas Latvijas Valsts universitātes studentiemliteratūras teorijā un kritikā. Atdzejoja Omaru Haijāmu. 1949. gadā padomju okupācijas iestādes Kurciju viņa politisko uzskatu dēļ apcietināja un deportēja uz GULAG soda nometni Komi APSR (1949—1955). Pēc Staļina nāves Kurciju atbrīvoja un viņš atgriezās Rīgā, kur mira 1959. gada 23. februārī.

Andrejs Kurcijs, viens no erudītākajiem tā laika kultūras apcerētājiem. 1923. gadā kļuva pazīstams ar grāmatu “Aktīvā māksla”, kurā proklamēja jauna mākslas laikmeta — aktīvisma — iestāšanos. Kurcijs strikti norobežojās no impresionisma, naturālisma un jebkāda veida akadēmisma izpausmēm, akcentēja mākslas sociālo lomu, vienlaikus gan uzsvērdams subjektīvi emocionālā momenta nepieciešamību.

Viņa darbi tulkoti krieviski, franciski, vāciski un lietuviski.

Dzeja

• Saules bēdas (1910)
• Bez prieka un dailes (1915)
• Mana grāmata (1919)
• VITA NUOVA [poēma] (1921)
• Pasaules klajumā (1921)
• Dvēseles kabarejs (1921)
• Dziesmas melnbaltai Madonnai (1922)
• Utopija (1925)
• Barbars Parīzē (1925)
• Ēzelis, mūks, Eiropa (1927)
• Klusums (1930)
• Mana dzimtene (1932)
• Dzīvība (1933)
• Asins vaina (1936)
• Dzeja (1958)

Citi darbi

• Aktīvā māksla [mākslas teorija] 1923)
• Cīņa ar Nezināmo [stāsti] (1924)
• Teātris [teātra kritika] (1925)
• 3x3 mēnesnīcas [stāsti](1925)
• Cilvēciskie lopi [stāsti] (1929)
• Par mākslu I [mākslas teorija] (1932)
• Cūkgans: kādas bērnības stāsts [stāsti] (1936)
• Dzīvības vārtos [romāns] (1938)
• Atmoda [stāsti] (1957)
• Vienkāršā dzīve [prozas izlase] (1959)
• Kopoti raksti 5 sējumos (1977—1982)

Grāmatas citās valodās

• Un barbare à Paris [Barbars Parīzē; franču valodā]. Atdz. Helēne Izdebska, Pola Dermē ievads, Luī Markusī zīmēts autora portrets. Parīze: L'Esprit nouveau, 1928.
• Грешница [Grēciniece; prozas izlase krievu valodā]. Tulk. D. Glēzers. Rīga: LVI, 1960.
• Беды солнца [Saules bēdas; dzejas izlase krievu valodā]. Sast. J. Čākurs, atdz. L. Čerevičņiks. Rīga: Liesma, 1974.